56 gadu vecumā es paliku pavisam viena. Bērniem jau sen ir sava dzīve. Un vīrs? Nesen viņš paziņoja, ka aiziet pie citas.
Visu savu dzīvi es cēlos piecos no rīta, gatavoju brokastis, vedu bērnus uz skolu, skrēju uz darbu, bet vakarā — tik tikko turēdamās kājās — mazgāju, tīrīju, gludināju.
Un ko es beigās esmu ieguvusi?
— Es ilgi domāju, — viņš sacīja, kārtojot čemodānu. — Visus šos gadus man trūka mīlestības… Tagad es vēlos to visu kompensēt.
Es neļāvos emocijām. Bez vārdiem un skaļuma – es vienkārši izdarīju to, kas man šķita pareizi.
Manas rīcības dēļ viņš apstājās un saprata. Viņš lūdza piedošanu… bet es jau biju pieņēmusi lēmumu.
Jo es vairs neesmu tā sieviete, kura klusēja un samierinājās.
Manas dzīves stāsts…⬇️
Tevi arī varētu interesētVIDEO:
Mūsu stāsts sākās kā daudziem citiem — ar kāzām, bērniem, rūpēm un ikdienas steigu.
Es cēlos piecos no rīta, gatavoju brokastis, vedu bērnus uz skolu, pēc tam skrēju uz darbu. Vēlāk atkal – lai tos savāktu, aizvestu uz pulciņiem un palīdzētu ar mājasdarbiem.
Vakaros, knapi stāvot kājās, es mazgāju drēbes, kārtoju māju, gludināju. Katru dienu tas atkārtojās kā nolietota plate.
Bet vīrs? Sākumā viņš kavējās darbā, pēc tam parādījās “komandējumi”, bet vēlāk viņš sāka pazust naktīs.
Un tagad viņš jau pako čemodānu.
— Varbūt es tev palīdzēšu? — es jautāju ar smaidu.
Viņš apstājās, nedaudz apjucis skatījās man acīs.
— Ko? Kur ir sajūtas? Kur viss, kas notiek iekšā? Tu tiešām vienkārši tā vienkārši mani atlaidīsi?
